Nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē, bet šī gada izstāde Stokholmā liek padomāt par šo apgalvojumu. Pārlūkojot iepriekšējā gada piezīmes atklāju, ka esmu apmeklējis izstādi pirms gada tajā pašā dienā un laikā – trešdien, ap pusdienlaiku. Pēc dažu stundu pastaigas pa no apmeklētāju brīvajām hallēm, noķēru sevi pie sajūtas, ka tas viss jau pavisam nesen ir bijis. Vienīgā atšķirība bija apmeklētāju skaitā, izstāde nebija klusāka, tā bija vienkārši tukša! Stendos darbinieki nesteidzīgi uzturēja komunikāciju ar blakus stendu, jo citādi nebija ar ko. Pirms gada man nācās spraukties caur apmeklētāju pūlim pie ieejas, auto nācās novietot tālajā stāvlaukumā, šogad viss bija komfortabli. Radās sajūta, ka visiem apmeklētājiem ir paziņots – izstādē ir tas pats, kas pirms gada. Varbūt tieši šis tukšums un iepriekšējā kopija ļāva labāk ieraudzīt tās nedaudzās, bet ļoti atšķirīgās lietas.
Zviedru mīlestība uz senlietām ir tikpat spēcīga kā viņu spēja samontēt dažādus mehānismus no celtniecības, auto rezerves daļu un lauksaimniecības tehnikas veikalos nopērkamām detaļām. C halles galā, kā jau ierasts, bija klasikas stūrītis, šogad temats bija 100 gadu vecas laivas. Atšķirībā no Diseldorfā redzētā, tās nebija nevainojami nolaizītas, ar epoksīdu piesūcinātas, nu jau par koka kompozītu pārvērstas pagātnes atmiņas. Tās bija īstas, nesen ar pindzeli pielakotas laivas, bezgala pievilcīgas savā dabiskumā un īstumā.

Rekordu uzstādīšana vai labošana ir interesanta pēc būtības. Tas nav tikai noticis fakts un ieraksts rekordu grāmatās, bet arī veids, kā novērtēt un saprat sevi. Rezultāts var būt uzvara, zaudējums vai pilnīga sagrāve. Un vienmēr pastāv iespēja, ka uzlabotais rekords drīz vien tiks pārspēts. Tomēr, labot kādu esošu rekordu vai uzstādīt jaunu, kāro daudzi. Tas ir kā dzinējspēks, kas neļauj ierūsēt ne burātājiem (pārbaudot viņu galējo izturības robežu), ne jahtu konstuktoriem un dizaineriem. Tāpēc talāk par rekordiem, kurus plānots uzstādīt vai labot šogad.

Šķiet, ka iespēja ierakstīt savu vārdu rekordu grāmatās, nav atstājusi vienaldzīgu arī itāliešu luksus klases automašīnu ražotāju Maserati.Šī gada jaunpienācējam profesionālajā burāšanā ir ļoti ambiciozi plāni. Kopā ar itāliešu burāšanas leģendu Džiovanni Soldini (Giovanni Soldini) un viņa septiņu cilvēku komandu Maserati komandas mērķis ir četri rekordi vēsturiskajos Ziemeļatlantijas okeāna maršrutos Maserati Challenge 2012 ietvaros. Jahta, ar kuru tiks veikti rekordu uzstādīšanas mēģinājumi, ir labi zināmā sacensību jahta Ericsson 3 (VO70), kura tika pilnībā pārbūvēta un pielāgota jaunajam mērķim. Bet tās nosaukums likumsakarīgi tika mainīts uz Maserati.

Diseldorfas apmeklējums ir ieguvis jaunu kvalitāti, kļuvis par tradīciju: siltās ziemas rīta un vakara pastaiga gar Reinas upi, lauku virtuve izstādē un pārgājiens caur 17 izstāžu hallēm. Ir sasniegts stāvoklis kad uz jautājumu „hei, kur tas atrodas”, var sniegt atbildi – tepat ap stūri. Tāpēc ieraudzīt ko jaunu ir diezgan grūti, it sevišķi, ja tā jaunā gandrīz nav, ir tikai jau zināmo lietu uzlabojumi.

Un tomēr!!!  Pirmo reizi šajā izstādē redzēju Latvijas pārstāvjus! Latvija bija pārstāvēta 2 stendos, Kaiyaskimboards un Atmats ar laivu Laurita. Tas bija precīzi tik pat daudz cik igauņiem un lietuviešiem kopā! Diemžēl abi pārstāvētie produkti man ir tāli un sveši, tāpēc neko neņemos teikt pēc būtības, bet no tehnoloģiskā viedokļa viss bija ļoti labi izdarīts. Protams, stendu noformējums un rosība tajos bija, kā lai to maigāk pasaka, nedaudz latviska, bet tas nekas, pēc desmitās izstādes viss būs kārtībā!

“Piedāvājam darbu jahtu kapteinim ar pieredzi, svešvalodu zināšanām, darbs cauru gadu, alga...” Par šādu piedāvājumu, vairākus gadus atpakaļ, es, tāpat kā daudzi, varēju tikai sapņot. Likās ka ir vajadzīga sevišķa veiksme vai arī labi sakari, pazīšanās, lai varētu saņemt šādu piedāvājumu. Šobrīd es redzu ka pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Jahtu īpašnieki nelabprāt uztic savas jahtas svešiem cilvēkiem, pat ja viņi uzrāda atbilstošas kvalifikācijas dokumentus, it īpaši ja jahta ir jauna, dārga un labi komplektēta. Noīrēt bez kapteiņa pakalpojumiem var jebkuru jahtu- jautājums ir cik tas maksās? Jo jahta ir jaunāka un labāka, jo lielāks depozīts ir jāiemaksā to īrējot. Tā kā bieži vien īrēt jahtu kopā ar kapteini ir lētāk un vienkāršāk. Mēģināšu atbildēt uz galvenajiem jautājumiem - ko nozīmē būt par algotu kapteini?

Pirms kāda laika, pārskatot Latvijas presi, manu uzmanību piesaistīja ziņa, ka jaunā latviešu režisore Astra Zoldnere uzvarējusi Baltijas jūras reģiona valstu starpkultūru tīkla ARS Baltica īsfilmu konceptu konkursā ar ideju muzikālajai īsfilmai Dziedošais kuģis. Es nolēmu rakt dziļāk un uzzināt, kas slēpjas aiz šī skanīgā nosaukuma.

Izrādās, ka latviešu režisore kopā ar šveiciešu autoru Ronu Rozenbergu (Ron Rosenberg) strādā pie stāsta par jūrniekiem uz kravas kuģa. Tomēr filma nebūs neitrāls jūrnieku dzīves portretējums, bet krāšņs muzikāls piedzīvojums. Tās mērķis – atainot Baltijas jūras valstu muzikālo mantojumu. Tieši jūrnieku dziesmas ieņems galveno lomu Dziedošajā kuģī.