Wednesday, 24 March 2010 18:25

Eksāmeni un sertifikāti Vācijā un Baltijā

Vācijā ir četru līmeņu burāšanas tiesības:

  • SBF (SportBootFührerschein)
  • SKS (SportKüstenSchifferschein)
  • SSS (SportSeeSchifferschein)
  • SHS (SportHochSeeSchifferschein)

Vārds "Sport-" visos šajos nosaukumos ir anahronisms - burāšana un braukšana ar motorlaivām netiek uzskatīta par sportu, un eksāmenos nav nekādu jautājumu par sporta sacensību noteikumiem, tiesāšanu un tamlīdzīgām lietām. Arī tiesības kopš 90-iem gadiem vairs neizsniedz Vācijas burātāju apvienība (DSV).

Eksaminācijas un vadītāju apliecību izsniegšanas funkcija ir nodota neatkarīgiem valsts pilnvarniekiem, kaut arī materiālus valdības uzdevumā sagatavo DSV. Vārda "Sport" tiešā jēga ir saglabājusies tikai viena veida tiesībām - "Sportsegelschein", kuras DSV turpina izsniegt gribētājiem jau no 14 gadu vecuma. Šīs ir vienīgās tiesības ar ieskatu burāšanas sportiskajā pusē, bet tās der tikai aizsargātiem vai labi pārskatāmiem tuvās piekrastes ūdeņiem labas redzamības apstākļos.

No visām piecām nosauktajām apliecībām obligāta ir tikai pirmā līmeņa apliecība - SBF. Tieši šo apliecību prasa no vācu burātājiem ārvalstīs, piemēram, ūdens policists pie Anglijas krastiem vai jahtu iznomātājs Grieķijā. Te darbojas Eiropas Savienības princips - no ES pilsoņiem visā Eiropas Savienībā tiek prasītas tikai tās tiesības, kuras viņiem ir obligātas dzimtajā ES valstī. Paralēli ES iekšējām regulām pastāv arī t. s. "ANO Rezolūcijas Nr. 40" process atpūtas kuģu vadītāju tiesību vienādošanai. Pievienošanās vai nepievienošanās šim procesam ir valstu brīvprātīga lieta un tam nav sakara ar piederību ES. Vācija ir gan ES valsts, gan pievienojusies rezolūcijai, un tāpēc Eiropas valstu ūdeņos tās tiesības ir respektējamas "dubultā".

SBF

"Sportbootführerschein" tulkojumā nozīmē "sporta laivas vadītāja apliecība", bet patiesībā ir domāta parasta atpūtas motorlaiva vai motorjahta. Bez šīm tiesībām nedrīkst doties nedz jūrā nedz pa upi ar laivu, kuras motora jauda ir 5 zirgspēki (3,7 kW) vai vairāk. Nav nozīmes, vai motors ir ieslēgts, vai izslēgts, vai vispār beigts. Noteicošs ir fakts, ka laiva ar šādu motoru ir aprīkota. Ja laiva vai jahta nav aprīkota ar motoru, vai motors ir vājāks par 5 z. s., tiesības vispār nav vajadzīgas.

SBF tiesības dalās divos veidos - SBF-Binnen (iekšējiem ūdeņiem) un SBF-See (jūrai un ar to saistītiem ūdeņiem). Jūras SBF ļauj braukt jūrā līdz 3 jūdzēm no krasta, kas visticamāk izvēlēts horizonta attāluma dēļ, bet pa iezīmētiem kuģu ceļiem - līdz 12 jūdzēm no krasta. Šis 3- vai 12-jūdžu ierobežojums nav stingrs un vairāk līdzinās ieteikumam. Vācu Wikipēdijas rakstā par šīm tiesībām ir teikts, ka no likumdošanas puses šīs tiesības neaprobežojas ar 3-jūdžu zonu. Tas nozīmē, ka valsts (piem., policija) nevar sodīt braucēju par atrašanos tālāk no krasta. Bet šim attāluma ierobežojumam ir civiltiesisks spēks - apdrošinātājs var atteikties izmaksāt apdrošinājumu, ja avārija notikusi nesankcionētā zonā.

SBF tiesību iegūšana ir ļoti vienkārša un demokrātiska. Tā ir pat daudz vienkāršāka, nekā parasto "B" kategorijas autovadītāju tiesību iegūšana pie mums Latvijā. Pretendentiem nav pienākuma apmeklēt kursus ne vienu dienu! Var patstāvīgi sagatavoties mājās, aizņemties no drauga navigācijas trīsstūri ar cirkuli un var droši doties uz eksāmenu. Pāris nedēļas iepriekš ir jānosūta pieteikums eksaminatoram, jo vietu skaits eksaminācijas telpā ir ierobežots. (Parasti eksāmenu vienā reizē liek apmēram 20 cilvēki.) Vienīgi praktiskajai eksāmena daļai vajadzētu apmēram vienu stundu patrenēties uz motorlaivas.

Teorijas eksāmens

Eksāmens nav elektronisks - atbildes jāraksta uz papīra, un nekādi atbilžu varianti netiek piedāvāti. Iespējamo biļešu skaits ir 20. Katra biļete sastāv no 30 jautājumiem un 3 kartes uzdevumiem. Tas nenozīmē, ka jāiemācās seši simti jautājumu - unikālo jautājumu ir tikai 342, daudzi no tiem ir sastopami biļetēs vairākas reizes. Par katru pareizi un pilnīgi atbildētu jautājumu vai atrisinātu kartes uzdevumu piešķir 2 punktus. Līdz ar to var maksimāli iegūt 66 punktus. Lai sekmīgi izturētu teorijas eksāmenu, pietiek savākt 55 punktus. 44 līdz 54 punktu gadījumā eksaminators uzdod papildu jautājumus. Šie jautājumi ir ņemti no parastām eksaminācijas biļetēm - eksaminators negaida no studenta nekādas plašākas zināšanas, kā biļešu programma. Savācot tikai 43 punktus vai mazāk, eksāmens nav izturēts.

Eksaminatora patvaļa ir izslēgta, burtnīcas ar atbildēm tiek arhivētas un uzglabātas kā dokuments. Pēc statistikas, teorijas eksāmenu sekmīgi iztur apmēram 90% no pretendentiem. Izkritušie 10% parasti sekmīgi noliek eksāmenu ar otro mēģinājumu. Mēģināt drīkst neskaitāmas reizes, bet starp prakses un teorijas eksāmenu nedrīkst paiet ilgāks laiks nekā 6 mēneši. Ir visai liels retums, ka kādam nākas likt eksāmenu trīs reizes vai vairāk. Pasniedzēji joko, ka šādus studentus eksaminators brīvprātīgi apkalpo ar kafiju (jo eksaminatoru alga ir atkarīga no pieņemto eksaminējamo skaita).

Eksaminatori ir ļoti pieklājīgi un labvēlīgi, bet stingri. Eksāmens norit absolūtā klusumā. Kāds no komisijas locekļiem staigā starp rindām un kontrolē, lai neviens nešpikotu. Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst mājas pat tādu sīkumu kā dzēšgumija vai kalkulators, jo jebkura vēršanās pie kaimiņa, kaut vai lai aizņemtos dzēšgumiju, tiek sodīta ar padzīšanu no eksāmena. Eksāmens ilgst 75 minūtes.

Fragments no eksaminācijas lapas:

 

Kartes uzdevumi ir ļoti vienkārši un tiek risināti uz mazas, adaptētas A4 formāta kartes. Jāmāk tikai uzzīmēt pareizo kartes kursu, izejot no dotā magnētiskā, vai otrādi, izmērīt attālumus uz kartes un atrast ģeogrāfiskās koordinātes, pamatojoties uz dotiem peilējumiem. Nekādi drifti, plūdmaiņu straumes un dziļuma svārstības netiek prasīti. Visi oficiālo karšu uzdevumu risinājumi ir atrodami mācību grāmatās. (Ilustrācija blakus ir paņemta tieši no šādas grāmatas.)
Praktisks eksāmens
Eksāmena nolikšanai mazliet jāmāk vadīt motorlaivu, proti, uzturēt un mainīt kursu pēc kompasa (vajadzīgo kursu nosauc eksaminators), strauji apstāties (reversējot motoru) un "izglābt" izmesto pāri bortam glābšanas riņķi. Svarīgi, lai pārbaudāmais uzreiz pēc riņķa izmešanas pāri bortam pārslēgtu motoru uz neitrāli un pagrieztu stūri slīkstošā "cilvēka" virzienā, lai attālinātu no viņa dzenskrūvi. Šajās darbībās no eksaminējamā gaida automātismu. Eksāmens notiek ļoti ātri - ne ilgāk kā 10 minūtes. Vēl pirms iekāpšanas laivā eksaminators pārbauda prasmi siet mezglus. Katram eksaminējamam jāatnes sava šņorīte. Mezglu nav daudz - seši vai septiņi. Jāmāk arī pareizi uzvilkt glābšanās vesti. Par burāšanu un burām netiek prasīts ne vārda.
Motorlaiva, kuru izmanto SBF eksāmenam uz Rīgenas salas:
 
Izmaksas
Eksāmeni un tiesības maksā 62 eiro plus eksaminatoru atbraukšanas maksa (benzīns vai dzelzceļa biļetes), kuru sadala savā starpā visi eksaminējamie. Parasti tie ir daži eiro. Kas attiecas uz patērēto laiku, pašmācībai varētu pietikt apmēram 3...4 nedēļu vakari un brīvdienas. Ir dzirdēts par cilvēku, kurš absolūti bez priekšzināšanām ir sagatavojies, sekmīgi nolicis eksāmenu un dabūjis tiesības tikai 11 dienu laikā.
Kursus apmeklē ļoti nedaudzi, varbūt kādi pieci vai desmit procenti no tiem, kuri nāk uz eksāmenu. Kursi parasti ilgst tikai piecas dienas un nav domāti apmācībai, jo tas arī nebūtu reāli, ņemot vērā lielo jautājumu skaitu (342). Apmācības vietā pasniedzējs vienkārši pievērš uzmanību jautājumiem, kuri bieži kļūst par klupšanas akmeni, trenē ātri risināt kartes uzdevumus un apmāca braukšanai ar motorlaivu (tikai divas-trīs
stundas visai grupai).
 
SKS
"SportKüstenSchifferschein"nozīmē "Piekrastes skipera tiesības". Atšķirībā no SBF, tās ir pilnīgi brīvprātīgas burātāju tiesības. Šīs tiesības ir apmēram līdzīgas RYA "Coastal skipper (tidal)", bet ar krietni atvieglotām prasībām attiecībā uz praktiskām iemaņām un noietām jūdzēm. Arī SRC (piekrastes UĪV) sertifikāts šīm tiesībām nav vajadzīgs, pretstatā RYA tiesībām. Nekādas papildburas vai trimmēšana arī netiek apspriestas. Ja kādam ir interese izmantot spinakeru, var mācīties atsevišķos kursos sava prieka pēc. SKS tiesības drīkst iegūt tikai tie, kuriem jau ir obligātā līmeņa tiesības SBF. Tāpēc SKS eksāmena biļetēs nav daudz locijas un satiksmes noteikumu jautājumu (lai tie nedublētu SBF eksāmenu). SKS tiesības formāli ļauj braukt līdz 12 jūdzēm no krasta, t. i. līdz teritoriālo ūdeņu robežai. Skaidrs, ka ja jau jahta atrodas uz teritoriālo ūdeņu robežas, tā var droši braukt arī tālāk, jo ārpus teritoriāliem ūdeņiem tiesības vairs nav īsti kam pārbaudīt. Ekonomiskajā zonā (12...200 jūdzes) robežsardze darbojas visai reti un vajā tikai jūras bagātību izlaupītājus, nevis atpūtas sīklaivas. Bet jāņem vērā, ka avārijām ārpus atļautās 12 jūdžu zonas apdrošinātājs var atteikties izmaksāt apdrošināšanas naudu.
Bez eksāmeniem, SKS tiesību iegūšanai jāapliecina piedalīšanās 300 jūdžu pārgājienā piekrastes ūdeņos. Sīkākas prasības šim pārgājienam (nakts braukšana, stundu skaits skipera lomā) netiek formulētas.
Šīs tiesības drīkst iegūt arī jaunieši - sākot no 16 gadu vecuma.
Teorijas eksāmens
Teorijas eksāmens sastāv no divām daļām - kartes uzdevuma un jautājumu biļetes. Vispirms tiek risināta karte, jo šī daļa ir ļoti grūta un gandrīz puse no eksaminējamiem to neiztur. Kartes uzdevumam tiek iedalītas 90 minūtes, tikpat arī biļešu jautājumiem. Tiek izmantotas lielas, A0 formāta kartes - Baltijas vai Ziemeļjūras. Ziemeļjūras uzdevumi ir sarežģītāki, jo tajos ietilpst visai sarežģīti aprēķini ar plūdmaiņām. No kartes uzdevumiem jāsavāc vismaz 20 punkti no 30, bet no biļešu jautājumiem vismaz 39 punkti no 60. Iemācāmo teorijas jautājumu skaits ir ļoti liels: 770.
Biļetes fragments:
 
Fragments ar kartes uzdevumiem:
 
Kartes uzdevumu risināšana ir ļoti saspringta, jo katram uzdevumam ir dotas vidēji tikai 3 minūtes (90 min. dalot ar 30 uzdevumiem). Dažreiz pat jautājuma izlasīšanai un saprašanai ir vajadzīgs lielāks laiks. Tāpēc tie, kuri šo eksāmenu neiztur, pārsvarā vienkārši nepaspēj iekļauties laikā.
Kartes, kuras tiek izmantotas eksāmenam:
 
Praktiskais eksāmens
Tās norisinās uz palielas jahtas (piem., 11-metrīgas). Katram jāizpilda tikai divi vai trīs manevri, bet nevar iepriekš zināt, kuri tie būs. Kopumā jāmāk apmēram desmit manevri un to paveidi: atiešana un piestāšana dažādās situācijās (tikai ar motoru), divi kursa maiņas veidi ar burām, MOB manevrs ar burām, MOB manevrs ar motoru un griešanās ar motoru uz vietas ostas vidū, izmantojot dzenskrūves sānkustības efektu (vācieši sauc šo manevru "griešanās uz šķīvja"). Vinčas griež tādi paši eksaminējamie. Bez tam jūrā jāatbild uz vairākiem jautājumiem par jahtas tehnisko daļu un drošību, jāpeilē objekti un jāiezīmē īstā atrašanas vieta uz kartes, u. tml. Četri cilvēki noliek eksāmenu apmēram 2 stundu laikā.

 

SSS
Sportseeschifferschein- "Atklātas jūras skipera tiesības" - arī ir brīvprātīgas. Tas ļauj attālināties līdz 30 jūdzēm no krasta jebkurās jūrās, bet Eiropas iekšējās jūras - Baltijas, Vidus un Melno - izbraukāt krustām-šķērsām neatkarīgi no attāluma. Šis sertifikāts atbilst apmēram RYA "Yachtmaster Offshore". Priekšnoteikumi: SBF tiesības, SRC sertifikāts un 1.000 jūdžu pārgājiens ar jahtu piekrastes ūdeņos bez sīkākas specifikācijas. Šīs tiesības drīkst iegūt arī jaunieši - sākot no 16 gadu vecuma. Atšķirībā no iepriekšējām tiesībām, SSS eksāmena jautājumi nav zināmi pirms eksāmena. Bet ir nopērkamas grāmatas, kuras ir veltītas tieši SSS eksāmenam un satur uzreiz visu eksaminācijas programmu. Grāmata sastāv no 300...350 lappusēm.
 
SHS
SportHochSeeSchifferschein- "okeāna skipera tiesības" - ir vienīgās tiesības, kuras var iegūt tikai pilngadīgie. Tās atbilst apmēram RYA "Yachtmaster Ocean". Priekšnoteikums: SSS tiesības un 1.000 jūdžu pārgājiens ar jahtu atklātā jūrā. Praktisks eksāmens jahtas vadīšanai vairs netiek rīkots. No prakses tiek pārbaudīta tikai sekstanta izmantošana. Attiecīgi teorijā nāk klāt astronomiskā navigācija.
Liberālisms un drošība
Vācu burātāji atzīst, ka vēsturiski vācieši ir zemnieku tauta. Attiecībā uz burāšanas tradīcijām viņiem nepiemīt ne mazākā augstprātība. Par lielāko autoritāti vācieši uzskata britus un izturas pret viņu burāšanas know-how ar lielu respektu. To var ļoti just burātāju forumos, kuros par augstāko patiesību un galveno argumentu vācieši piesauc britu nostāju apspriežamajā jautājumā. Jo brīnumaināks ir fakts, ka tiesību un eksaminācijas jomā vācieši ir atmetuši britu pieredzi un izveidojuši atšķirīgu, ļoti liberālu sistēmu, krasi samazinot prasības pret praktisko pusi. Vienādiem piekrastes sertifikātiem (SKS un RYA Coastal skipper) vācieši prasa pavadīt uz jahtas trīs reizes mazāku laiku, neprasa burāšanu plūdmaiņu jūrās, bet eksāmens ilgst desmit reizes īsāku laiku. Neskatoties uz to, SKS dod tieši tādas pašas iespējas kā RYA CS.
Bet pat SKS reti kurš Vācijā saņem. Visa tauta saņem obligātās minimuma tiesības SBF un ar tām brauc pa pasauli. Kā jau augstāk minēts, šīs tiesības izmaksā tikai 50 latus un prasa apmēram desmit pilnas pašsagatavošanās dienas un burtiski pusstundu praktizēšanos ar motorlaivu.
Vācijas liberālā koncepcija dod labus rezultātus - burāšana Vācijā ir masu aizraušanās. Katru gadu tiesības iegūst desmiti tūkstoši cilvēku (ir atsevišķas skolas, kurās gadā notiek pāri par 2 tūkstošiem individuālu eksāmenu, bet skolu skaits droši vien pārsniedz simtu), Vācija ir viena no jahtu ražošanas lielvalstīm, visas piejūras pilsētas ir baltas no burām, un varbūt pat puse no Vidusjūras čartera klientiem ir vācieši. Tajā pat laikā vāciešiem ir zems nelaimes gadījumu skaits jūrā. Sīku statistiku par jūras avārijām vienmēr var atrast "Federālajā dienestā jūras negadījumu izmeklēšanai". www.bsu-bund.de - tālāk jāklikšķina "Jahresstatistik" vai angļu versijā "Annual statistics". Tā, piemēram, 2008. gadā Vācijas ūdeņos gāja bojā tikai 5 cilvēki, kuri brauca ar atpūtas motorkuģiem vai jahtām. Arī citos gados šādu negadījumu skaits svārstās ap līdzīgiem skaitļiem - apmēram starp 2 un 8 upuriem gadā. Niecīgs skaits, ņemot vērā milzīgu satiksmi - viena gadā garumā Vācijas ūdeņos tiek fiksēti 280.000 atsevišķu braucienu jūrā (visu veidu kuģiem). No minētajiem 5 bojā gājušiem atpūtas kuģu braucējiem 3 noslīka, nokrītot pāri bortam, bet diviem precīzs iemesls nav uzrādīts - teikts tikai, ka viņi bija vientuļi braucēji. Bez tam, šajā statistikā nav minēts, vai negadījumos iesaistītie atpūtas kuģi bija piekritīgi SBF sertifikāta prasībai. Ja daļa no iesaistītajiem kuģiem nebija aprīkota ar motoru, vai motora jauda bija zem 5 z. s., to vadītāji varēja ceļot arī bez jebkādām tiesībām.
Tajā pašā 2008. gadā pie Lielbritānijas krastiem gāja bojā 8 atpūtas kuģu braucēju, t. sk. 6 cilvēki, kuri braukuši ar jahtām. Šo informāciju var atrast šeit, skat. lpp. 50 un 51. Nāves iemesli pārsvarā ir tie paši - krišana pāri bortam.
Kā redzams, nav ne mazākās pazīmes, ka liberālā tiesību izsniegšanas kārtība Vācijā pasliktinātu drošību jūrā.

 

Latvija

 

Patīkami, ka arī pie mums valsts (CSDD personā) ir ieņēmusi liberālu virzienu eksaminācijas un sertificēšanas jomā. Kopš 2005. gadā CSDD rīko eksāmenus un izsniedz "Mazizmēra kuģošanas līdzekļu vadītāja apliecību". Pagājušogad (2009. gada vasarā, zem jaunajiem noteikumiem stāv jau Dombrovska un Gerharda paraksti) ir izdarīts vēl viens solis liberalizācijai - piekritīgo kuģu garums tika dubultots (no 12 līdz 24 m), pašas tiesības tika pārdēvētas par "Atpūtas kuģu vadītāja apliecību" un zem šī nosaukuma pat parādījies tulkojums angļu valodā. Attiecīgs eksāmens sastāv no jēdzīgiem, reāliem jautājumiem, ir viegli nokārtojams (elektroniskā veidā) un nav dārgs (kādi divdesmit lati par visu). Praktiskas vadīšanas iemaņas netiek pārbaudītas. CSDD lapā var atrast interaktīvu paštestēšanas programmu.
 
Bet šīm tiesībām ir vājš punkts - neskaidra pielietojamība ārvalstīs. Ko darīt, piemēram, liepājniekiem, kuri kādā no brīvdienām grib gar krastu aizceļot līdz Palangai? Vai uz neredzamās valsts robežas viņiem ir jāapstājas un jāpagriežas atpakaļ? Vai tiešām arī ventspilnieki nedrīkst aizpeldēt līdz Sāmsalai, bet ainažnieki līdz Pērnavai?
Ja kāds domā, ka traucējošs faktors ir vārds "Latvijas ūdeņi" tiesību aizmugurē, tad tas nebūt nav tā. Arī Vācijas starptautiskajās tiesības "SBF" ir rakstīts tieši tas pats uzreiz četrās valodās (vācu, angļu, franču un spāņu) - lai ikviens varētu saprast, ka šīs tiesības ļauj "...vadīt motorizētās sporta laivas Vācijas Republikas jūras ceļos".
 
Galvenās starptautiskuma pazīmes tomēr ir vārdi "Starptautisks sertifikāts", valsts ģerbonis un legāla atsauce uz ANO rezolūciju.
Latvijā it kā arī tiek piedāvātas tiesības (LZS) ar atsauci uz ANO rezolūciju Nr. 40, bet nav skaidrs, kā šī atsauce uz šīm tiesībām nokļuva. Par to jau tika rakstīts. Rakstīto var papildināt ar sekojošo apsvērumu. Pirms valdība pilnvaro kaut kādu organizāciju atsaukties uz šo rezolūciju, valdībai pašai šī rezolūcija jāakceptē. Citiem vārdiem, valstij vispirms jāpievienojas šai rezolūcijai oficiāli, ANO līmenī (kontaktadrese: UNO -> Economic and Social Council -> Economic Commission for Europe -> Inland Transport Committee -> Working Party on Inland Water Transport). Pagaidām nevar atrast nekādas norādes uz to, ka Latvija kā valsts būtu pievienojusies šai rezolūcijai.
Wikipēdija apgalvo (Wikipēdijas raksts datēts ar 02. martu 2010), ka valstis pārņem šo rezolūciju negaidīti pasīvi un līdz šim tai pievienojušas tikai 22 valstis, no tām tikai 9 ES valstis. Pēdejie officiālie dati par pievienojušos valstīm ir datēti ar 2005. gada otro pusi un atrodami šeit (skat. 6. lpp) vai krievu valodā šeit. Izskatās, ka pēdējo četru gadu laikā šis saraksts nav mainījies. Lietuva tur ir, bet Latvijas un Igaunijas nav. Ja kādam lasītājam ir cita informācija, lūgums pievienot attiecīgu komentāru pie šī raksta, lai rakstu varētu aktualizēt.
Jebkurā gadījumā, neviens klubs, savienība vai privāta firma nav tiesīga izsniegt starptautisku serifikātu: "No club or private body is authorized to issue an international card or an international certificate" (tas ir citāts no augšminētā ANO dokumenta TRANS/SC.3/2005/8, 9. lpp).
 
LZS tiesību izmēri ir 85 x 54 mm, kaut gan ANO rezolūcija paredz 105 x 74 mm. (Vācijas tiesību izmērs ir pareizs).
Divas citas LZS sertifikāta īpatnības - tam ir sportiska specifika, un jaunpienācējam tas izmaksā ļoti dārgi, apmēram starp 750 un 1500 Ls.
Vispirms kaut kur jāsavāc 500 jūdzes jūrā. Tās maksā vismaz 300...350 latus - tikai tad, ja esat ar mieru divas nedēļas gulēt vienā kojā ar svešu cilvēku. Ja vajadzīga atsevišķa kajīte, jūdzes izmaksās ap 600...700 Ls. Pēc tam seko teorijas eksāmens, kuram nevar sagatavoties patstāvīgi, jo nav nevienas mācību grāmatas latviešu valodā, kurā varētu atrast atbildes eksāmena jautājumiem. Arī pašas eksāmena biļetes LZS oficiāli nepublicē, ieteicamās literatūras sarakstu arī, bet tā vietā draudzīgi iesaka apmeklēt teorijas kursus (350 Ls). Ja šos kursus tiešām apmeklēt (24 reizes pa trim stundām = 72 stundas), tad kopā ar braukšanas benzīnu turp un atpakaļ tēriņi var pārsniegt 500 latus, bet tīra laika zaudējums 100 stundas. Ņemot mērenus skaitļus no visiem šiem posmiem, iznāk 300 Ls par jūdzēm + 400 Ls par kursiem + apm. 50 Ls par oficiālo daļu = 750 Ls. Tiek zaudētas apmēram sešas nedēļas (divi vidēji atvaļinājumi).
Teorijas programmu var apskatīt LZS lapā. Kā jau minēts, daudzi jautājumi ir veltīti sportam (dopinga lietošana, tiesnešu šāvieni, ISAF sacensību noteikumi, masta liekšana). Ir arī jautājumi no tautas medicīnas (vēdergraizes, saaukstēšanās, alerģija, caureja) un pavisam dīvainas tēmas, piemēram, "Jahtas uzglabāšana ziemā", "Noteikumi par atpūtas kuģu būvniecību un piedāvāšanu tirgū". Atmetot šos specifiskos jautājumus, paliek neparasti maz jautājumu (apmēram 200), kuri ir veltīti pašiem satiksmes noteikumiem, navigācijai, meteoroloģijai un drošībai. Trūkst jautājumu par "luksoforiem" kanālos un slūžās un citiem CEVNI kodiem, ciktāl tie ir attiecināmi uz jūras kuģu ceļiem.
Starp citu, kanālu izmantošana jūras braucējiem ir svarīga lieta. Izejot caur Baltijas-Ziemeļjūras kanālu (Nord-Ostsee-Kanal, NOK), var ietaupīt līdz 600 km ceļa, bet izejot caur Korintas kanālu starp Egejas un Jonijas jūru - līdz 400 km. Un tieši kanālos risks uzrauties uz ūdens policiju ir vislielākais, bet naudas sodi par satiksmes noteikumu pārkāpšanu ir ļoti bargi. Par ātruma pārsniegšanu pieminētajā NOK kanālā var samaksāt, piemēram, 340 eiro. Šeit var izlasīt vienu ziņojumu par to, ka par ātruma pārsniegšanu NOK ar 300 eiro lielu sodu tika sodīti krievi ar astoņmetrīgu gumijas (!) laivu. Līdzīgi lieli sodi ir arī par neatļautu pietauvošanos vai enkurošanos, ūdens piesārņošanu u. c.

 

Igaunija

 
Igauņu tiesības izskatās labi, jo uz tām ir uzkrītošs ES karogs (kāpēc pie mums CSDD nevarēja to ielikt?), valsts nosaukums, valsts ģerbonis, valstiskās organizācijas nosaukums (ARK, t. i. igauņu CSDD) un patīkami vārdi "International certificate of competence".
 
Tiesa, arī šeit nepareizs apliecības izmērs un trūkstoša atsauce uz ANO rezolūciju liek apšaubīt sertifikāta starptautiskumu. Ļoti nenopietni skan arī teksts "...jūrām un iekšējiem ūdeņiem bez jebkādiem ierobežojumiem". Tik spēcīgu sertifikātu nav pat britiem! Tas izklausās gluži kā "Yachtmaster Ocean + Inland waters". Kāds harbour master noteikti nezinās, ko viņam darīt - pasmieties vai noņemt cepuri uzrādītāja priekšā.
Igauņu macību programma ir acīmredzot plašāka, nekā CSDD. Interaktīvu grāmatu un paštestu var atrast šeit:www.nupuklubi.ee/images/VL/start.htm.

 

Lietuva
Ja kāds lasītājs pārzina lietuviešu valodu, lūgums pameklēt informāciju par starptautiska sertifikāta iegūšanas iespējām Lietuvā. Diemžēl lietuvieši nedublē savu iestāžu saitus citās valodās. Bet uzzināt pat lietuviešu pieredzi būtu ļoti interesanti. Lietuva ir vienīgā tuvā valsts, par kuru droši zināms, ka tā ir pārņēmusi ANO rezolūciju Nr. 40.
 
Kā mums šobrīd trūkst
Mums trūkst "tautiska" sertifikāta ar attiecīgu mācību programmu (līdzīgi kā vāciešiem SBF), kurš
  1. orientētos uz Eiropas un citas pasaules ūdens ceļiem (t. i. būtu domāts ūdens tūrismam)
  2. būtu starptautiski derīgs (lai par tādu to būtu spiesti uzskatīt arī ārvalstu apdrošinātāji!)
  3. nebūtu dārgs (piemēram, 100...200 Ls par visu kopā) un neprasītu upurēt atvaļinājumu.
Punktam 1:
Sastādīt šādu programmu nebūtu grūti. Šīm nolūkam vajadzētu paplašināt tagadējā CSDD eksāmena jautājumu skaitu apmēram līdz 350...400 neatkārtotiem jautājumiem. Jau esošie jautājumi saglabātos, bet tiem nāktu klāt trūkstošie jautājumi, kurus var aizgūt no vācu SBF-See sertifikāta (tie garantēti atbilst rez. Nr. 40), un kartes uzdevumi, kurus var ļoti viegli sacerēt dažu dienu laikā pēc vācu SBF uzdevumu parauga. Eksāmens noritētu uz papīra, nevis elektroniski, jo daudzus jautājumus un atbildes nevar noformulēt elektroniskā veidā. Jautājumu skaits vienā biļetē varētu būt 30. Eksāmena ilgums: apmēram 90 minūtes.
Punktam 2:
Latvijai vajadzētu pievienoties ANO Rezolūcijai Nr. 40, ja tas vēl nav noticis. Starp valstīm, kuras jau pievienojušas, ir Lielbritānija, Īrija, Vācija, Holande, Horvātija, kā arī - šīs rezolūcijas iepriekšējā redakcijā Nr. 14 - Itālija, Somija, Beļģija, Bulgārija, Polija u. c. Sertifikāts jānoformē atbilstoši Rezolūcijas Nr. 40 prasībām (t. sk. noteikti paredzētajos izmēros 105 x 74 mm, lai jau pa gabalu nerastos šaubas par sertifikāta īstumu). Kas attiecas uz pilnvaroto organizāciju, tad mums diezvai derēs Vācijas modelis, kur valsts pilnvarotie eksperti braukā pa viņiem iedalītiem apgabaliem un pieņem eksāmenus skolās, kuras viņus ir aicinājušas. Ar pašreizējo korupcijas līmeni Latvijā nekas labs no tā nesanāks. Sākumam varētu uzdot šo funkciju CSDD, kurš ir labi organizēta iestāde, ar visām videonovērošanas kamerām eksaminācijas telpās, centralizētu kasi, lielām darbinieku algām u. tml. Bet novērtēt eksāmena atbildes varētu pieaicinātie ārējie eksperti. Eksāmenu varētu pieņemt tikai divās CSDD nodaļās Latvijā (Rīgā un Liepājā), piemēram, 7 reizes gadā (reizi mēnesi no aprīļa līdz oktobrim). Praktiskajam eksāmenam der upe (tā tas notiek gandrīz visur Vācijā).
Punktam 3:
Eksāmenam vajadzētu būt samērā dārgam, piemēram, 50 Ls, divu iemeslu dēļ - no vienas puses, lai pieaicinātajiem ekspertiem varētu maksāt labu honorāru un viņi mīlētu savu darbu, un, no otras puses, lai eksaminējamie nenāktu uz eksāmeniem uz "labu laimi", bet kārtīgi gatavotos. Bez tam topošajam burātājam nāktos samaksāt par sertifikātu (piemēram, 20 Ls), par macību grāmatu un biļetēm (piemēram, 20...30 Ls), par prakses stundām privātā skolā (piemēram, 50 Ls) un par maksas konsultācijām privātā skolā (ja tādas ir vajadzīgas) (piemēram, 20...50 Ls). Kopā sanāktu 150...200 Ls.
No šāda sertifikāta būtu arī vēl viens netiešs labums. Ja Latvijā parādīsies stabila un reālistiska apmācības programma, kura ir balstīta uz veco Eiropas valstu pieredzi, tas veicinās arī attiecīgās literatūras parādīšanos. Tieši tā notiek gan Vācijā, gan Anglijā. Privātie autori raksta mācību grāmatas, piesaistot to saturu konkrētu sertifikātu apmācības programmām. Šajās grāmatas tiek izskaidroti visi eksāmena jautājumi, uzradot katra jautājuma formulējumu no eksaminācijas biļetes, bet jautājumi ir sagrupēti tematiski, kā īstajās mācību grāmatās. Tā kā eksāmenu saturs ir rūpīgi pārdomāts un pilnīgs, arī grāmatas iznāk ļoti vērtīgas un paliek par labu zinību krājumu un rokasgrāmatu arī dzīvē pēc eksāmena.

1 komentārs

  • tiko nokārtoju Thursday, 04 August 2016 23:18 tiko nokārtoju

    Lietuvā tiesības (ICC) arī var iegūt, tikai ir jāmācās ja nemaldos 140 māc./, jāiziet med.komisija Lietuvā, pirmās palīdzības kursi, jākārto skolas eksāmeni un valst eksāmeni Jūras administrācijā. Visu sadārdzina tulku piedalīšanās eksāmenos, kas nav aizliegts, eksāmens Lietuviešu valodā, Kopējās izmaksas apmēram 500eur.

SEKO MUMS

AKTUĀLĀ LAIKA PROGNOZE